Jolanta Sēnele
Līderis ir kā rokzvaigzne – harizmātisks un skaļš, kas dzirkstī kā šampanietis glāzē un vienmēr ir uzmanības centrā. Kā gan citādi masas lai tam sekotu, vai ne? Angļu valodā izpilddirektora saīsinājumu CEO pat puspajokam atšifrē kā līdera definīciju, kur C apzīmē harizmu (charismatic), E – aizgrābtību (effusive) un O – sabiedriskumu (outgoing).
Īsumā, līderis ir ekstraverts. Un punkts. Aksioma, kam ilgu laiku pat akadēmiski pierādījumi pieskaņojās. Ja nu kāds neekstravertais jeb intravertais nejauši nokļuva līdera pozīcijās, viņam to nācās slēpt kā kauna zīmi. “Nē, nē, es nesauktu sevi par intravertu,” kādas lielas kompānijas direktors reiz izteicās kādā senā rakstā, kura oriģinālu vairs nespēju atrast, tik atceros to viņa izmisīgo vēlmi noliegt savu intravertumu.
Labi, tas bija par ASV, kur ekstravertumu varēt Konstitūcijā ierakstīt, bet lai paceļ rokas tie no mums, kuri līderi definē kā klusu un mierīgu novērotāju?! Par spīti “roku jūrai” tomēr ienākas arvien vairāk akadēmisku pierādījumu, ka arī intravertie ne tikai var būt līderi, bet tiem pat ir “apslēpti labumi” un viņi mēdz būt pat labāki līderi par ekstravertajiem.
…