Kad emocijas ir sliktākais sabiedrotais?
“Kāpēc tu man neļauj teikt visu, ko domāju? Man nav ko slēpt!” – jautā klients, kad esam vienojušies par viņa pozīciju situācijā, kad sociālajos tīklos sākusies publiska nosodījuma un pārmetumu gūzma pēc kādas medijos izskanējušas ziņas.
Iemesli publiskai “tiesāšanai” ir dažādi – ar savu patiesības devu vai bez jebkāda loģiska pamatojuma, vien interpretācija pēc principa “viena tante teica”. Tāpēc, ja esi sācis veidot savu atpazīstamību vai, mūsdienu valodā runājot, savu personības zīmolu, jārēķinās, ka kādā brīdī arī pār tavu galvu var velties kritikas, pārmetumu un aizdomu lavīna. Savukārt, ja līdz šim esi tikai pasmīnējis par to, kā citi nonāk līdzīgās situācijās, ir vērts aizdomāties – viss ir labi līdz brīdim, kad šajā turbulencē tiec ierauts pats.
Centīšos ieskicēt, kā rīkoties vai nerīkoties brīdī, kad, no vienas puses, ir milzīga vēlēšanās uzlēkt uz publiskās skatuves un “visai pasaulei izstāstīt, kas noticis, kā es jūtos un cik patiesībā esmu labs cilvēks” vai, tieši pretēji, ieslīgt galējībā ar domu “pasaule ir sazvērējusies pret mani, tāpēc nerunāšu un visus sūtīšu trīs mājas tālāk.”
Emocijas ir tavs ienaidnieks
Emocijas ir lielākais ienaidnieks situācijā, kad mūsdienu sociālo tīklu aktīvisti kā apskurbuši metas virsū publiski pamestai ēsmai – par vai pret kādu. Un, protams, nav būtiski, vai tiek spriesta taisnīga vai netaisnīga publiskā tiesa, vai tai ir kāds pamats vai nav. Cilvēks, pret kuru šī publiskā tiesa tiek vērsta, piedzīvo pilnu emociju gammu – apjukumu, sašutumu, aizvainojumu.
Tāpēc, lai arī cik grūti un šķietami neiespējami tas konkrētajā brīdī būtu, emocijas nav tavs sabiedrotais! Lai cik viegli to būtu pateikt un grūti īstenot, cenšamies nomierināties un uz esošo situāciju paskatīties ar vēsu prātu.
Sabiedrība nav psihoterapeits
Tieši emociju uzplūdā, fonā vēl esot aizvainojumam un sašutumam, nereti rodas liela vēlēšanās tūlītēji ieņemt aizsardzības pozīciju un iesaistīties diskusijās ar komentētājiem, nosodītājiem un vērtētājiem. Nākt klajā ar publiskiem skaidrojumiem, attaisnot savu rīcību, protestēt pret melīgu vai nepatiesu informāciju un vainot visus, kas pauduši kritiku.
Šādā brīdī der atcerēties – sabiedrība (sociālo tīklu sekotāji, mediji un to lasītāji) nav psihoterapeits, kas vēlas uzklausīt dienas varoņa pašanalīzi. Pārsteidzīga un emocionāla komunikācija joprojām nav tavs sabiedrotais. Nereti tieši emocijās balstīta atbildes reakcija var izraisīt jaunu ziņu, pieņēmumu un komentāru vilni.
“Nav komentāru” nozīmē, ka ir taisnība?
“Nav komentāru!” – un, nervozi smaidot vai demonstrējot savu aizņemtību, stāsta varonis metas laukā pa durvīm. Vai šāda rīcība raisa uzticēšanos?
Šī ir acīmredzama bēgšana vai baiļu demonstrēšana. Tā vietā, lai sniegtu konkrētu, pamatotu skaidrojumu, tiek klaji izrādīta attieksme, kas neviļus raisa aizdomas un apstiprina baumas.
Kā rīkoties?
Universāla padoma visiem nav, jo katra situācija ir unikāla. Taču galvenais – savas emocijas izlādējam skrienot, ejot, kliedzot vai raudot, bet publiski ieturēti paužam konkrētu, patiesu un pamatotu viedokli vai argumentus par situāciju.
Līdzsvarota, emocionālajā inteliģencē balstīta un īstajā brīdī izteikta pozīcija raisīs uzticēšanos un pārliecību. Ne velti mēdz teikt, ka prožektoru gaismas liek uzaudzēt biezu ādu – komunikācijas plānošana un regulāra praktizēšana ir daļa no šī procesa, lai spētu adekvāti reaģēt gan veiksmīgās, gan sarežģītās situācijās.
